Biobutanola iegūšana no latvāņiem

Vairāk nekā 10 tūkstošus hektāru zemes visā Latvijā ir pārņēmuši latvāņi – augi, kuru iznīcināšanas kampaņa vairāku gadu garumā nav beigusies ar ievērojamiem rezultātiem.

Kā stāsta Vides risinājuma institūta Vides projektu grupas vadītājs Gatis Eriņš, bīstamību, ko rada latvāņi, varētu dalīt 2 grupās: pirmā – bīstamība cilvēkam, jo latvāņu sula ir ķīmiski un fotoaktīvi aktīva viela, kas nokļūstot uz cilvēka ādas pat nenozīmīgā UV starojumā, var radīt būtiskus apdegumus, līdzīgus kā no liesmas. Savukārt otrā ir ekosistēmu pārveide – dabas pārveide un dabas ainavu izmaiņas. Šādā latvāņu audzē principā vairs neaug nekas cits kā tikai latvānis.

Lai iznīdētu latvāņus lielās platībās, tie gadiem ilgi jāpļauj pirms to ziedēšanas un vēl vairākas reizes sezonā. Ir saimniecības, kurās latvāņus izmanto skābbarības papildināšanai un tad izbaro mājlopiem, taču pamatā viss nopļautais kļūst par nelietojamiem atkritumiem. Tomēr tuvākajā nākotnē situācija varētu mainīties, un šim pagaidām kaitnieciskajam augam varētu tikt rasts noderīgs pielietojums.

Rīgas Tehniskā universitāte kopā ar Vides risinājumu institūtu strādā pie projekta «Jaunās paaudzes biodegvielas – biobutanola – ražošana no atkritumiem». Projekta ideja ir iegūt tehnoloģiju, kā ražot biobutanolu jeb 2. paaudzes biodegvielu no latvāņiem un citiem augu atkritumiem, kuri nevar un netiek patērēti mājlopu pārtikā vai mēslojumā.

Projekts sastāv no 2 sadaļām. Pirmajā sadaļā tiek novērtēts izejmateriāla, konkrēti, latvāņa dimensijas, otrajā – tik izstrādāta tehnoloģija, kā no šī produkta ražot degvielu.

Viens no zinātnieku uzdevumiem, izstrādājot degvielas iegūšanas tehnoloģiju, bija izvairīties no ķimikāliju lietošanas. RTU zinātnieki kā priekšapstrādi piedāvā izmantot sēnes, kas aug uz kokiem. Viņu saražotie enzīmi sašķeļ lignocelulozi jau cukuros, un tālāk tā tiek pārstrādāta degvielā.

Vides risinājumu institūta uzdevums šajā projektā ir, izmantojot attālās izpētes tehnoloģijas – ar aviāciju iegūtos datus, identificēt platības, kas ir latvāņu invadētas, precīzi viņas kartēt, kā arī novērtēt latvāņa biomasas apjomu šajās platībās, kas varētu būt kā potenciāls resurss biodegvielas ražošanai. Vairāku gadu ilgie apsekojumi rāda, ka zaļās masas apjoms ir 45-80 tonnas uz hektāru, atkarībā no latvāņu augstuma, sezonas kvalitātes un augšanas blīvuma katrā konkrētajā vietā. Savukārt no vienas tonnas var saražot apmēram 30 līdz 50 litrus degvielas.

Šobrīd aprēķini rāda, ka biobutanola iegūšana no latvāņiem pagaidām nav ekonomiskie izdevīga, taču nākotnē, kad cenas degvielai turpinās pieaugt, tā kļūs arī ekonomiski pamatota, pauž RTU Zinātņu prorektors un projekta zinātniskais vadītājs Tālis Juhna.