Lai samazinātu plastmasas radīto piesārņojumu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorantūras studente Madara Žiganova attīsta mikrobioloģiskas izcelsmes materiālu, no kā var izgatavot plastmasas iepakojumu, kas pilnībā sadalās vidē, nenodarot tai kaitējumu.

RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta laboratorijā M. Žiganova rāda plēvei līdzīgu materiālu, tas ir lokans, daļēji caurspīdīgs. To var locīt vai citādi apstrādāt, lai izmantotu iepakojumu izgatavošanai.

«Lietas agri vai vēlu nonāk atkritumos. Atkritumi un to sadalīšanās produkti kaitē dabai. Lielā daudzumā dabā paliek vienreizlietojamie plastmasas produkti. No jūlija Latvijā ir aizliegts tirgot dažādas vienreizlietojamas plastmasas un putu polistirola preces, piemēram, traukus, galda piederumus, vates kociņus, salmiņus. Tā Eiropas Savienības valstis cenšas ierobežot plastmasas un mikroplastmasas piesārņojumu. Plaši izmantotos sintētiskos polimērus varētu aizvietot ar mikrobioloģiski iegūtiem. Es attīstu mikrobioloģisku plastmasu ar uzlabotu lokanību. Ar to varētu aizvietot ikdienā lietojamos maisiņus un vienreizējos produktus, tostarp, pārtikas industrijai,» viņa saka.

Mikrobioloģisko materiālu «ražo» baktērijas reaktoros – no enerģijas rezervēm, kas uzkrājas baktērijās, veidojas poliesteru grupas polimēri – polihidroksialkonāti. Šādu materiālu jau rūpnieciski ražo, taču tas ir trausls. M. Žiganova attīsta recepti un izgatavošanas tehnoloģiju, lai tas kļūtu līdzīgs sintētiskajai plastmasai – lokans un izturīgs –, bet vienlaikus pilnīgi biodegradabls. Viņa atklājusi, ka labāko rezultātu iespējams gūt pievienojot videi draudzīgu plastifikatoru. Līdz ar to materiāls kļūst lokans, bet nav ne cilvēkiem, ne dabai kaitīgs. Polihidroksialkonātu grupas poliesteri ir hidrofīli, kas nozīmē, ka tie saista ūdeni. Ūdens ietekmē materiāls palēnām zaudē masu līdz izšķīst pavisam. Šobrīd RTU laboratorijā tiek veikti testi, lai noskaidrotu, cik ilgs laiks ir nepieciešams tā pilnīgai degradācijai.

«Svarīga ir plastifikatora izmantošanas, iemaisīšanas metode. Tehnoloģiskā procesa uzlabošana ir materiālu inženieru ikdiena. To vienkāršoti var salīdzināt ar attīstību pa spirāli – mēs nosakām materiāla īpašības, izstrādājam tehnoloģiju šo īpašību pilnveidošanai, pārbaudām uzlabotā materiāla īpašības, nepieciešamības gadījumā atkal pilnveidojam materiālu un tā tālāk līdz materiāls ir komerciāli pievilcīgs. Mēs neatlaidīgi īstenojam šo ciklisko procesu kamēr nonākam līdz vēlamajam rezultātam,» aizrautīgi stāsta M. Žiganova.